Vientuļais Klucītis
Reiz no mazā Reiņa mantu kastes izkrita un pazuda
ar burtu R uz sāniem. Klucītis
nolēma meklēt kādu citu, kam piederēt. Viņš satika
. „Vai es tavā vārdā deru?” viņš
vaicāja. „Lasīt es neprotu,” teica
. „Labāk skaties pats.”
paskatījās. „Ak nē,” viņš
teica, „tavā vārdā es nederu.” Un
gāja un ripoja, līdz satika
. „Vai es tev deru?”
prasīja klucītis, un bumba tūliņ ļāvās paskatīties, bet burts R nebija vajadzīgs. Drīz pēc tam
klucītis satika
. „Vai es tev deru?” viņš prasīja. „Nu, skaties vien,” teica
. Bet
tūliņ redzēja, ka burts R arī zaķim neder. Viņš gāja tālāk, līdz satika
. „Vai es tev
deru?” prasīja klucītis. Es esmu putns, un manā vārdā gan tu nederi,” teica
, bet klucītis to
vairs nedzirdēja, jo viņš jau ripoja tālāk, līdz satika
. „Vai es vismaz tev deru?”
vaicāja, bet arī vārdam laiva burts R nebija vajadzīgs, un klucītis gluži bēdīgs ripoja tālāk.
Ceļmalā stāvēja mazs
. „Tev jau manis tikpat nevajag,” teica klucītis, pat nepaskatījies, un
ripoja tikai pa ceļu projām. „Ak, tā nemaz nav taisnība,” teica
. „Tu manam vārdam esi
ļoti vajadzīgs, un es esmu priecīgs, ka tevi beidzot atradu.”